Šeit Pieņemsim Viņu, kā mēs esam pieņemti!

Mīļie kristīgie draugi, mīļie latvieši!
Varbūt Jūs līdz ar mani priecājaties, ka vismaz Ziemsvētku svētvakara dievkalpojuma Bībeles lasījumi abām evaņģēliski luteriskām Baznīcām (ari ja tām nepiederiet) daļēji ir tie paši. Gribētos rakstīt, vismaz kaut kas! Tā Apustuļa Pāvila vēstule Titam 2,11-14 mēs kopā lasām:
Dieva glābēja žēlastība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem, tā mūs audzina, lai mēs atmestu bezdievību un pasaulīgās iekāres un lai mēs dzīvotu šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi, laimīgā cerībā un gaidīdami uz lielā Dieva un mūsu glābēja Jēzus Kristus godības atklāšanos. Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem.”
Ne tikai Ziemsvētku, mums kristiešiem, Jēzus Kristus dzimšanas dienas priekšvakarā mēs esam aicināti sevi pārbaudīt, bet arī visā mūsu dzīvē, neatkarīgi no kalendāra un jebkādas Baznīcas piederības. Pārbaudīt, vai tik tiešām esam pildījuši to, ko mūs aicina darīt mūsu ticība. Un jau mierīgais jautājums kļūst provokatīvs! Kāda ticība, kāda Baznīca? Mums tādu ir daudz, un vispār, Baznīca (s) taču ir šķirtas no valsts - punktum!
Kam īsti ticam? Vai piemēram, ticam, ka pirms 500 gadiem sāktā un vēl nenobeigtā Reformācija bija vajadzīga, vai kā pat kāds augsts luteriskās Baznīcas kungs saka, ka tā esot Kristus miesas ievainošana, tā tad bijusi nevajadzīga?
Vai varam nākamajā svinēt gadā mūsu valsts 100 gadu jubileju? Kā nekā puse laika pavadīta okupācijā.
Par Reformāciju saka, it īpaši, nu jau aizgājušajā gadā bieži pieminēja, ka Baznīcai vienmēr ir jāatjaunojas (ecclesia semper reformanda). Tad jautājums sakarībā ar valsts redzējumu, vai ar valsti nav tāpat, ir neizbēgams. Jeb vai mēs drīkstam un varam palikt, kādi esam? Vai minētām „valdošām struktūrām”, un daudzām „ticībām” nebūtu jāatmet, kā to apustulis Pāvils raksta: bezdievība un pasaulīgās iekāres un būtu jādzīvo šajā laikā saprātīgi, taisni un godbijīgi?
Valsts pilsoņu dažādām sociālām grupām (kolektīviem) varētu jautāt to pašu. Vai mēs varam pieļaut un pieņemt to pašu rīcību un domāšanas veidu, kādi valdīja nebrīvības laikā?
Mums visiem pieder norādījums un solījums, ka tur, kur pieņemta Jēzus Kristus mācībā un lai cik paradoksi tas arī neizklausās, Viņa dzimšanā, kā arī nāvē, pastāv, iedarbojās un redzams top Viņa atpestīšanas spēks un cerība Viņa atkal atnākšanā visiem, neatkarīgi no ticības vai konfesionālas piederības.
Viņš sevi ir nodevis par mums, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem.
Ļausim, lai Viņš mūs uzrunā un mūsu sirdis aizkustina bērnu nevainībā, lai mēs Viņu pieņemtu bez aizspriedumiem, kā bērni to dara, un iemācītos šķirt labu no ļauna un mums un mūsu valstij pieņemamu vai peļamu, bez naida, bet taisnībā un patiesībā!
Pieņemsim Viņu, kā mēs esam pieņemti!
Gaišus Kristus dzimšanas svētkus, lai kur Jūs būtu!
Jūsu prāvests Klāvs Bērziņš



Veidots ar Mozello

 .